Jogliņas otrā pārrakšana!

Parādījušās ziņas, ka Jogliņu gatavojas pārrakt vēlreiz. Socialisma apstākļos to izdarīja propogandas nolūkos un cerot attīstīt lauksaimniecisku ražošanu plašākos un intensīvākos apmēros.  Par  pļavu melorāciju domāja arī Ulmaņa laikos.  Pie manis kā relikvija glabājās  agronoma Osvalda Šmita diplomdarbs , beidzot LVU 30 tajos gados, ar nosaukumu “Cilpu pļavu melorācija’. Toreiz  un 50 tajos gados to varēja saprast un ekonomiski  pamatot. Tagadējās ieceres izraisa neizpratni un aizdomas, ka izņemot kādu man nezināmu aprindu materialo ieinteresetību iedzīvoties, izmantojot eiropas naudu, cita pamatojuma nav. Joprojām ir patiess sakamvārds:  “Kur gaļu cep, tur tauki pil.”

Advertisements

SALA

SALA.

Aizritējuši vairāki gadi, kopš plašākam lasītāju lokam , esmu piedāvājis  Ungurpils stāstus. Šķiet, ka tos tomēr kāds lasa.  Par to man prieks, bet Ungurpils tēmai nolēmu vairs nepieskarties. 2015. gadā kādā skaistā vasarīgā dienā satikos ar savu skolas un ilggadējo sola biedru Imantu Roļskiju. Tā bija jauka atmiņu pēcpusdiena. Kopīgi izstaigājām  skolas laiku takas Ungurpils parkā un apkārtnē.  Iebraucot “Celmiņos” nejauši satikām klases biedreni Ilgu Možvillo,  kura mūs uzcienāja ar svaigi sviestu  medu  un nofotografēja  zem sava  simtgadīgā ozola. Bija gan jauka , gan sērīga noskaņa. Redzētais rādija , ka vecā Ungurpils ir praktiski zudusi un no senās „godības” pāri palicis nav nekas.

Tad parādījās ziņa, ka ezera krastā iecerēta sabiedriska celtne ar  nosaukumu SALA. Sekoju tās tapšanai tiešsaistē, jo pateicoties tagadējām IT tas bija iespējams. Topot gatavai , tā ļoti  atzinīgi ir novērtēta preses izdevumos un paziņu stāstījumos , kuri  viesojušies Salā. Noskatījos Andreja Harmsona  un Bruno Šulca brīnišķīgo video filmiņu par Ungurpili, ezeru un peldošo salu baletu „diriģenta” Harmsona kunga vadībā. Izlasīju Ērika Hanberga grāmatu „Atgūšana un iegūšana saprātā un neprātā”. Viss tas raisīja domu, ka vajadzētu vēl kādu atziņu paust un skumjajai atkalredzēšanās noskaņai nav iemesla. Jo taisnība ir Raimonda Paula populārajā dziesmiņā   dziedātiem vārdiem – „Viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala”.

Kungu „saprātā un neprātā” celtais, gadu gaitā ir zudis, bet  radusies ir jauna Ungurpils, kuru veidojis mūsu laika biedru „saprāts un neprāts”. Bez šīm pretrunīgajām īpašībām nebūtu tapis jaunais Ungurpils ciemats, nepastāvētu  „Starkelsens”, sekmīgās apkārtējās z/s ,Klaidoņa stāsti, un uz ezera krasta nebūtu noenkurojusies „SALA” . Ungurpils ir vieta, kurā ir darbs, iespējas jaunatnei un cerīga nākotne. Tāpēc sabiedriskās celtnes tapšana sen bija nepieciešama.  Ceru, ka ungurpilieši zina savus „prātīgos un neprātīgos”. Man no tālienes skatoties ir savs viedoklis, bet nebūtu pieklājīgi to paust, jo varu kļūdīties.

Pirms 70 gadiem skolotājs Zeltiņš mums skolēnu korī mācīja tagad aizmirstu, bet tolaik populāru un skaistu Jāņa Ozoliņa dziesmu „Tālu stiepjas tumši sili”. Dziesmā ir vārdi: „Pasveicini zemi tālu, mūsu jauko sapņu Salu, Mēs jau lieli būsim drīz, dzīve sapņus piepildīs”. Vairums bijušo skolas kora dziedātāju tagad dzied „debesu” koros, dzīve sapņus piepildījusi dažādi. Mēs dzīvie esam priecīgi par jauko sapņu SALU, kura piebiedrojusies krastā parka malā, un „dejo  baletu” kopā ar ezerā peldošajām.

 

 

 

Ceļā uz Ungurpils Cilpām.

1944. gada vasaras pirmo pusi mana ģimene vadīja Rīgas Jūrmalas Bulduros īrētā vasarnīcā. Jūlija beigās, kad fronte bija tuvu un naksnīgajās debesīs varēja vērot kā deg Jelgava, kļuva skaidrs, ka šoreiz rudeni Bulduros nesagaidīsim. Vajadzēja izlemt uz kuru pusi doties. Pastāvēja divas iespējas – Lestene, tēva dzimtā puse vai Ungurpils Cilpas. Savstarpējās pārrunās virsroku guva mātes (Šmitu dzimtas jaunākās atvases) viedoklis. Kara beigas viņa vēlējās sagaidīt savās dzimtās Cilpās. Vēlāk lēmums izrādījās tālredzīgs un pareizs. Regulāra vilcienu satiksme starp Rīgu un Jūrmalu vairs nebija. Baumoja, ka no Tukuma nākšot pēdējais vilciens, kurš uzņemšot Rīgā nokļūt gribētājus. Tad uzspridzināšot dzelzceļa tiltu pār Lielupi. Savācam līdzņemšanai pašas nepieciešamākās lietas un sākām gaidīt vilcienu sliežmalā starp Avotiem un Bulduriem. Gaidīšana ieilga divu diennakšu garumā, tāpēc vairākas reizes tika apmeklēta vasarnīca, lai papildinātu ūdens un pārtikas krājumus. Beidzot pārpildīto vilcienu sagaidījām un laimīgi nokļuvām Rīgas centrālajā stacijā. Stacija bija ļaužu pārblīvēta. Lai nokļūtu Alojā mums vajadzēja iekļūt Rīgas – Rūjienas vilcienā. Visās jomās valdīja vāciešiem neraksturīga panika un nekārtība, jo krievu tanki īslaicīgi bija izrāvušies līdz Klapkalnciemam un Jelgavai. Vilcienu gaidot, mums nācās visu diennakti pavadīt tunelī, kurš savienoja stacijas laukumu ar centrāltirgu. Tunelis bija pārvērsts par improvizētu patversmi, ar smilšu maisiem aizbarikādējot centrāltirgus galu. Šeit tālāk braukšanu gaidīja raiba daudzskaitlīga bēgļu publika Paunas, maisi, čemodāni un kails bruģis vai ietves asfalts kalpoja par atdusas un sēdēšanas vietu. Skanēja raudas, smiekli, mūzika, skaļas un klusas valodas. Slikti ventilētajā telpā krājās smaržu un smaku kokteilis. Uz līdzpaņemtiem prīmusiem tapa pusdienas, brokastis .utt. Man tā šķita interesanta un romantiska dzīve. Otrās dienas rītā varēja vērot kā zilajās vasaras debesīs virs Rīgas uzplaukst pieneņu pūkām līdzīgi mazi mākonīši ar tik tikko dzirdāmiem paukšķiem. Vācu zenītlielgabali apšaudīja krievu izlūklidmašīnu. Izmantojot mātes brāļa cigarešu krājumus, kuri pārvietojās kāda dzelzceļnieka kabatās, otrās dienas pievakarē tikām vilcienā, kuram bija jāatiet uz Aloju. Vilciens bija pārpildīts, tāpēc tēvs kopā ar citiem vīriešiem līdz Limbažiem brauca uz vagona jumta. Vilciens vairāk stāvēja, nekā brauca. Kustības priekšrocības bija kara ešeloniem. Parādoties kādai lidmašīnai, vilciens centās apstāties mežainā vidē. Alojā nonācām trešās dienas priekšpusdienā. Pēc Rīgā un ceļā piedzīvotā, Aloja likās kā miera oāze ar klusu un rimtu miera laika dzīvi. Te nekas neliecināja par karu. Mātes brālis ar zirdziņu mūs aizvizināja no Alojas uz 7 km attālajām Ungurpils Cilpām. Te sākās pavisam cita dzīve, par kuru tad būs turpmākais stāsts.

UNGURPILS.

     No vēstures: Perkiles muiža ( Ungurpils) ar Aloju līdz 1760. gadam piederējusi Ungernu dzimtai, pēc tam īpašnieki bieži mainījušies. Magnuss Kristians Ungerns – Šternbergs to pārdevis majoram Gustavam Reinholdam fon Budenbrokam par 30 000 dālderiem. Muižu no viņa mantojis dēls Heinrihs Magnuss Budenbroks, savukārt 1807. gadā to savā īpašumā mantošanas ceļā ieguvusi meita leitenante Elizabete fon Kālena, dz. Budenbroka. No 1820.g. Ungurpils ar Aloju īpašnieks ir bijis leitnants Kālens, bet no 1843. gada Ungurpils muižu ar Alojas blakusmuižu nopircis Nīderlandes konsuls Johans Fridrihs fon Šrēders, kuram vēl piederējušas Koku, Burtnieku, Seķu, Rūtes, Cālīšu, Ēķinu, Svārtes, Briedes, Dūres, Pučurgas, Rozēnu un Limšēnu muižas. 1877. gadā muižu mantojusi viņa meita Marija Stakelberga, kurai muiža piederējusi vēl 20.gs. sākumā. Pēc viņas īpašnieki Ungurpils muižai atkal vairākkārt mainījušies. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā veicot zemes reformu muižas zeme sadalīta daudzās jaunsaimniecībās, bet muižas ēkā 1926. gadā izvietota Alojas pagasta 6 kl. pamatskola. UNGURPILS savu nosaukumu ieguvusi no īpašnieku uzvārda Ungerns.

ungurpils6

  1. gada jūlija beigās Ungurpilī atradās kādas vācu armijas daļas štābs, darbojās J. Liepiņa k-ga dzirnavas ar kokzāģētavu un vilnas kārstuvi, spirta brūzis, Čukura k-ga veikals, pasts un pamatskola. Pēdējā kara gadā tur saimniekoja vācieši. Gleznainajā skolas ēkā (muižas) un parkā izvietojās noliktavas, transports u.c. kara materiāli. Vācu armija saimniekoja arī Lielajā birzē un Ciešu aplokā. To varēja vērot braucot pa ceļu no Alojas uz Ungurpili. Jūlijā vēl dzīve ritēja mierīgi, neliecinot par karu un frontes tuvošanos.

CILPAS.

Tā sauc manas mātes dzimtas mājas 1,5 km attālumā no Ungurpils, ceļā uz Staiceli. Mājas atrodas Joglas upītes krastā, vienā no neskaitāmajiem līkumiem, ko tā veido savā plūdumā uz Salacu. Savdabīgais māju nosaukums cēlies pateicoties upītei, kura Cilpu zemi bija izcilpojusi līkumu līkumiem. Mājas un zemi, apmēram 80 ha, mans vectēvs Jānis Šmits bija rentējis no Ungurpils muižnieka, bet ap 1914. gadu savstarpējo nesaskaņu dēļ no mājām izlikts. Vectēvs saslimis un miris slimnīcā Rīgā. Vēlāk pārvests uz Aloju un apglabāts Alojas kapos. Ģimene ar 8 bērniem nonākusi smagos materiālos apstākļos. Mājas un zeme atgūtas Latvijas 1. Brīvvalsts sākumā un sadalītas starp 8 bērniem . Apsaimniekošanu uzņēmies Voldemārs, viens no vecākajiem dēliem. Vēl vienam dēlam izdalīta zeme upītes otrā krastā un nodibināta saimniecība Pārupes.

No vēstures: 1638.-1639.g. arklu revīzijas laikā no tagad Alojas lauku teritorijā esošajām mājām minētas Beimeisteris (Bērmeisteris, Burmeister)Alojas muižā;

Beitēns (Beute)                          Mazmuižā (Urgā);

Bunka (Bunckh)                          Alojas muižā;

Cilpa (Silpe)                 Ungurpils muižā;

Dambis.(Damme)                        Puikules muižā;

Dilga (Dilge)                              Mazmuižā (Urga);

Garandža (Garrhan)                      Alojas muižā;

Iesalnieks                                                          Ungurpils muižā;

Jaunzemnieks (Jaussem)                Alojas muižā;

Kanteris (Kanter)                         Mazmuiža (Urga);

Koka (Kock)                              Alojas muižā;

Korbe (Corb)                              Ungurpils muižā;

Ķilpa(Kulp)                               Puikules muižā;

Lālis (Lohle)                              Urgas muižā;

Mazandris (Massa Andres)            Alojas muižā;

Muižnieks.(Muisneck)                  Alojas muižā

Nikša (Nick)                               Alojas muižā;

Piģēns (Piggans)                         Urgas muižā;

Priekšēni (Preckschans)                Urgas muižā;

Punc(is) (Punts)                          Ungurpils muižā;

Rēza (Rese)                                Ungurpils muižā;

Rēza (Rees)                                Alojas muižā;

Vēveris (Weber)                          Stakenbergu muižā;

Zelle (Sell)                          Ungurpils muižā.

CILPU SAIME.

       Cilpās 1944. gada vasarā saimniekoja mātes brālis Voldemārs Šmits, saimniecības vadītāja Alise un rentnieks Mārtiņš Nuķis ar kuplu daudzbērnu ģimeni. Voldemāram savas ģimenes nebija, jo iepriekšējā īslaicīgā laulība bija izjukusi.. Nebūdams vienpersonisks lielo māju saimnieks, bet daudzo mantinieku īpašuma pārvaldnieks, viņš lielu rūpi par saimniecību neturēja. Ulmaņlaiku pēdējos gados Cilpu māju uzsāktā pārbūve bija palikusi nepabeigta. Cilpu saimnieks nebija pietiekami sadarbojies ar vācu valdīšanu, tāpēc armijas vajadzībām mobilizēti visi saimniecības zirgi. Šie apstākļi bija atstājuši nelabvēlīgu iespaidu un Cilpas neradīja pārtikušas saimniecības iespaidu. Mūsu ierašanās uzlika saimniecībai papildus slodzi. Māte (Vilma Gāle), tēvs (Kārlis Gāle), vecmāmiņa (Māriete Šmite), es un par mani jaunākais brālis Kārlis lielu darbaspēka papildinājumu saimniecībai nesolīja. Vecāmāte, kā jau īstenā Cilpu saimniece, neraugoties uz saviem 72 gadiem, tomēr pārņēma saimniecības vadību. Dēls Voldemārs iebildumus necēla. Vienīgi saimniecības vadītāja Alise tādam notikumu pavērsienam īslaicīgi pretojās. Māte ieslēdzās lauku darbos, tēvs remontēja ražas novākšanas tehniku, es kļuvu par gana palīgu , bet 4 gadīgais brālītis palīdzēja visiem. Rentniekam Mārtiņam Nuķim un viņa ģimenei bija ievērojama loma ne tikai Cilpu dzīves notikumos, bet pēckara pirmajos gados visā Alojas pagastā. Vasara bija karsta un vēl pilnā plaukumā.

KARA VASARAS “PĒDĒJAIS CĒLIENS”.

Biju dažu dienu laikā nokļuvis citā pasaulē. Tā vairs nebija Rīga, tie nebija Bulduri. Laiks pieturējās karsts un sauss. Ģimene iekārtojās pagaidu dzīvei klētsaugšā. No rītiem tūlīt pēc brokastīm skrēju uz ganībām pie sava jaunā drauga Nuķu Janča, kurš bija algots Cilpu gans. Ganāmpulka bija ap 30 govīm un 20 aitām. Ganības bija plašas un daudzveidīgas. Tur bija mežs, pļavas, atmatas, upes līči ar siena šķūni un jau pieminētā upīte ar saviem jaukumiem. Vesela pasaule, kura vilināja sevi iepazīt un izzināt. Jancis, būdams īsts laucinieks, un četrus piecus gadus vecāks par mani bija labs skolotājs. Viņa vadībā apguvu daudz lauku dzīvei nepieciešamu iemaņu un gudrību. Daudzas no tām noder vēl šodien.Upītē tolaik mājoja visādas zivis un vēži. Sadzinuši ganāmpulku vienuviet drošā vietā un uzticējuši daļēju uzraudzību sunim, devāmies mēģināt kaut ko noķert. Nekādu zvejas rīku mums nebija – vienīgi pašu rokas. Noģērbāmies līdz jostas vietai kaili un sākām pārlūkot alas, kuras daba un upītes iemītnieki bija izveidojuši krastos. No sākumā man bija lielas bailes un nepatika ar rokām taustīt krastu un bāzt tās dziļajās alās, čakārņu saknēs un pacerēs. Bet neko darīt, negribēdams Janča acīs kļūt par memmes dēliņu , nācās šo mākslu apgūt. Tādā veidā noķērām gan vēdzeles, gan vēžus, kā arī dažu labu zuti. Reizēm gadījās sastapties ar ūdens žurku, bet reti, jo bijām iemācījušies atpazīt viņu alas. Tas bija sākums vienam no maniem hobijiem mūža garumā. Mainījušās tikai metodes un zvejas rīki. Jancis ar interesi uzklausīja stāstus par manu dzīves pieredzi Rīgā un Jūrmalā. Viņš pats lielpilsētās nebija bijis. Šo to piefantazēju arī tādu, kas varēja būt, bet patiesībā nebija noticis. Laikam stāstītais viņam izraisīja šaubas un viņš to pārbaudīja aprunājoties ar kādu vecāku un gudrāku cilvēku. Tad tiku atmaskots, bet sevišķi dusmīgs Jancis par to nebija. Jancim bija brāļi un māsas. Vecākie – Ruta un Imants manā uztverē skaitījās pieauguši un ar tiem nekāda tuvāka draudzība neveidojās. Jaunākie vēl atradās šūpulī vai rāpoja, un manī lielu interesi neizraisīja. Toties māsas Ausma un Margarita bija gandrīz manā vecumā. Viņas mani dažādi ķircināja un pārbaudīja, pierādot, ka esmu muļķis rīdzinieks un no lauku dzīves neko nejēdzu. Kādreiz nonāca pat līdz mēslu kaujām. Lopu gatvē saulē ceptas karašas bija pieejamas neierobežotā daudzumā. Tās tvērām saujās un tiešā tēmējumā apveltījām viens otru.. Tā bija liela jautrība un izsmiešanās . Kaujas beigās izskatījāmies briesmīgi un bariņā steidzamies uz upīti, savstarpēji piepalīdzot atkal kļūt tīriem. Jāpiebilst, ka laiks bija karsts un mūsu apģērbs tam atbilstošs. Mazgājoties un peldoties, tas kļuva tīrs un drīz vien saulē izžuva uz mūsu augumiem. Nuķu ģimeni atceros kā draudzīgu un saticīgu, kur lielie bērni rūpējās par mazākiem un nekad netiku dzirdējis viņus strīdoties. Laiks, kurā mums bija lemts dzīvot zem viena jumta, bija īss. Jau oktobrī viss izmainījās, bet par to vēlāk.

Vācieši atguvās no šoka, atspieda krievus no Jelgavas un nostabilizēja stāvokli frontē. Darbu atsāka iestādes Rīgā. Laikrakstā Tēvija parādījās uzaicinājumi visiem atgriezties savās dzīves un darba vietās. Tēvs, kurš bija pārtraucis darbu Rīgā, neuzskatīja šos uzaicinājumus

par saistošiem. Bet tiem sekoja pavēle par tā saucamo totālo mobilizāciju. Tā skāra viņu un to ignorēt bija bīstami. Tomēr, tādu iespēju nopietni apsprieda. No Pārupēm atnāca mātes brālis Jānis. Mūs bērnus palūdza netraucēt. Ilgi kaut ko sprieda un runāja. Istaba bija piesmēķēta zila, kad tajā atkal drīkstējām parādīties. Izradās onkulim Jānim bijuši sakari ar dezertieriem, kuri uzturējās mežā. Tāda iespēja bija piedāvāta arī tēvam. Tomēr drīz vien jūdza zirgu, lai vestu tēvu uz staciju. Izšķiroša loma lēmuma pieņemšanā bijusi notikumiem kaimiņu pagastā. Tur par trīs dēlu-dezertieru atbalstīšanu, vācieši bija pakāruši tēvu, māti un māsu. Pavadījām tēti līdz Rijnieku tiltam. Viņš aizbrauca un mēs ar brāli raudādami devāmies mājup. Liktenis bija lēmis ar viņu atkal redzēties pēc 34 gadiem viesnīcā Rīga. Viņš būdams Kanādas pilsonis ciemojās Rīgā kā tūrists.

Druvās un dārzos nobrieda raža, kuru vajadzēja novākt. Tāpēc Cilpās uzturējās daudzi palīgstrādnieki. Vecāmāte vācu valodas pratēja bija aizgājusi uz Ungurpils muižu un žēlojusies, ka vācu valdīšana atņēmusi visus zirgus un raža palikšot tīrumā nenopļauta un nesavākta. Armijas štābs norīkojis palīgā zaldātus ar zirgiem un tehniku, par to prasot atlīdzību graudos pēc labības nokulšanas. Tomēr notikumi frontē attīstījās tik strauji, ka atlīdzināt vāciešiem nesanāca. Baidoties palikt ielenkumā vācu armija sāka strauji atkāpties no Igaunijas un Ziemeļvidzemes. Uz līdz šim klusā Ainažu – Valmieras lielceļa varēja vērot arvien intensīvāku armijas transporta kustību. Dažreiz to patraucēja krievu iznīcinātāji ar ložmetējiem apšaudot autokolonnas. Kāda krievu lidmašīna, gatavojoties otram apšaudes uzlidojumam, apmeta loku virs Cilpām, saceļot lielu paniku. Lidmašīna lidoja ļoti zemu un skaidri varēja saskatīt sarkanās zvaigznes uz spārniem un lidotāju kabīnē.

Kādu dienu auto kolona no lielā ceļa nogriezās un iebrauca Cilpu pagalmā. Vācieši maskēšanās nolūkos automašīnas novietoja zem liepām, sabojājot lopbarības attālu. Protestēt neviens neiedrošinājās. Par sagādātiem zaudējumiem viņi bagātīgi atlīdzināja, izdalot lielos vairumos cepumus, konfektes un konservus u.t.t. Ar tiem Cilpās mielojās vēl ilgi. Kādu dienu uz lielceļa iestājās miers un klusums. Vēl norūca kāds motors, bet tad klusumu pārtrauca reti, bet spēcīgi sprādzieni. Vācieši spridzināja Jogliņas un Salacas tiltus. Virs Ungurpils parādījās biezi melni dūmi. Mazā Jogliņa pārvērtās par platu upi un atgādināja Daugavu. Izspridzināts bija Liepiņa dzirnavu aizsprosts un Ungurpils ezera ūdeņi brīvi plūda pa Jogliņu uz Salacu un tālāk uz jūru.

Cilpu iemītnieki lielo pārmaiņu laiku vienas diennakts garumā pavadīja pagrabā zem mājas. Ārpusē dežurēja vecākie un pieredzējušākie – Nuķis un vecāmāte. Ja Cilpas apciemotu vācieši, sarunas vestu vecāmāte, ja krievi, runātu Nuķis. Par laimi viņu diplomātiju un valodu prasmi izmantot nevajadzēja. Viss noklusa, atausa saulains jau mazliet rudenīgs rīts. Nekas neliecināja par jaunas iekārtas sākumu. Ungurpils nepiedzīvoja kaujas un karu tā tradicionālajā izpratnē, bet noticis bija daudz. Nebija vairs skolas, Ungurpils dzirnavas un kokzāģētavas, spirta brūža un svarīgāko tiltu pār Jogliņu un Salacu. Spirta brūža garais dzelzs skurstenis lepni vēl slējās debesīs radot iespaidu, ka ar brūzi viss kārtībā. Diemžēl tā nebija – nodegusi bija visa ražotne, bet brīnumainā kārtā saglabājusies spirta tvertne. Tā ilgi vēl priecēja uzvarētājus un arī daudzus vietējos iedzīvotājus. Varbūt tā bija vāciešu tīša rīcība, lai mazinātu ienaidnieka kaujas spējas? Liesmas bija nopostījušas arī dzirnavu īpašnieka Liepiņa skaisto, moderni iekārtoto dzīvojamo māju. Līdzīgas Ungurpils apkaimē nebija. Labi saskatāma no ceļa ar sarkano šīfera jumtu tā greznoja Ungurpili un tas bija sāpīgs zaudējums. Vācu spridzinātāju grupai nav bijis nodoms nodedzināt Liepiņu dzīvojamo ēku. 1944. gada 23. septembrī tā aizdegusies no degošajām Ungurpils dzirnavām. Vaļā bijis atstāts bēniņu logs. Degošo dzirnavu dzirksteles aizdedzinājušas kūdru, kura bijusi izmantota bēniņos kā siltuma izolācija. Pārups bijis acu liecinieks kūdras gruzdēšanai, kuru mierīgākos apstākļos varētu viegli nodzēst. Apkārtnē atskanējuši sprādzieni un šāvieni. Viņš nav bijis pārliecināts, ka vācieši Ungurpili pametuši. Pārups nobijies un degt sākušo Liepiņu māju atstājis likteņa varā. Aloju karš bija skāris maz. Bija uzarta Rīgas – Rūjienas dzelzceļa līnija un tuvumā esošā Ciešu aplokā atstāta nodedzinātu automobiļu kapsēta.